Mana bērnība pagāja 90. gados. Un es lieliski atceros, kā mums pagāja šie Jaungada svētki. Dzīvojām finansiāli ļoti pieticīgi, bet mamma tik un tā centās, cik spēja, un klāja galdu
Mums Jaunais gads pirmām kārtām bija vēdera svētki. Varēja cik uziet ēst garšīgu ēdienu vismaz trīs dienas! Mamma strādāja bērnudārzā, kurā es gāju. Viņa svētku pasākumos vienmēr bija Sniebaltīte. Es tā lepojos, ka mana mamma ir Sniebaltīte. Nezinu kāpēc, bet Jauno gadu vienmēr svinēja pie mums. Atceros, ka tikai vienu vienīgu reizi mēs gājām ciemos – un pat tad divas stundas pirms svētkiem patēvs neveiksmīgi pakrita… Atceros, kā viņš tikko aizvilkās līdz viesiem, bet pēc tam visu Jaungada nakti sēdēja krēslā un vaidēja.
Bet tā – vienmēr visi bija pie mums. Mūsu dzīvoklī, ko pieņemts saukt par pusotrnieku, sapulcējās ļoti daudz ļaužu. Vienmēr bija vismaz 20 cilvēku: tie bija radinieki, draudzenes un draugi. Un tas vēl neskaitot bērnus. Protams, es nezinu, kā viss notika pie pieaugušajiem, man tas toreiz pilnīgi neinteresēja. Varbūt sameta naudu vai kā citādi… Bet:
-visu Jaungada galdu vienmēr gatavoja mamma;
-neviens nekad nenāca ar kādu gatavu ēdienu, maksimums konfektes bērniem.
Nezinu, varbūt mammai tas patika. A varbūt sava vājā rakstura dēļ viņa nevarēja nevienam atteikt… A varbūt vienkārši sievišķīgi gribēja parādīt sevi kā saimnieci. Nezinu, godīgi. Tagad, kad man ir 37 gadi, es to nesaprotu – kāpēc viņa katru gadu uzņēmās šo nastu?
Galds bija liels, apmēram tāds kā pirmajā bildē augstāk. Un mamma to klāja viena.
Vāvere ritenī
Tas ir tagad, kad veikali ir uz katra stūra un ir piegāde. Toreiz pēc produktiem vajadzēja iet uz mazo tirdziņu. Staigā ar sarakstu un maisiņiem no viena kioska pie otra, visur stāvi rindā – apkārt tādas pašas saimnieces, kuras taisās klāt Jaungada galdu. A vēl vajadzēja aizbraukt uz laukiem, dabūt no pagraba dārzeņus – kā nekā, tas arī bija svētku galda pamats. Lai nu vēl būtu ērti aizbraukt: nē, vajadzēja iztērēt brīvdienu, lai ar ragaviņām kultos turp un atpakaļ ar autobusu un kājām. Un tad sākās gatavošana.
Tā sākās savlaicīgi, jo mamma vienmēr gatavoja auksto gaļu – daudz, ļoti daudz aukstās gaļas. Galvenokārt no vistas. Ledusskapis mums bija mazs, tāpēc bezgalīgie šķīvji ar sastingstošo auksto gaļu tika izlikti uz balkona. Mamma vārīja vistu, dzesēja, sadalīja, lēja veidnēs. Paralēli vārīja un tīrīja dārzeņus, olas – sagataves rītdienai, 31. decembrim. Un bieži vien tas vēl bija pēc darba maiņas, jo diena taču bija darba diena.
31.decembrī mamma cēlās agrāk un sāka gatavot. Viņa nīka pa virtuvi līdz pat vakaram, pēc tam sāka servēt galdu. Tagad domāju, kā viņai pēc tā visa vēl pietika spēka sagaidīt viesus un svinēt?… Bet uz rīta pusi, kad visi gāja prom, vajadzēja savākt ēdiena atlikumus un likt tos ledusskapī. Novākt galdu, savākt traukus… Vīrs viņai tajā NEKAD nepalīdzēja, viņš vispār mājās neko nedarīja. Cilvēks vienkārši diennakti strādāja bez atelpas – svētki vēl tie, ja jautājat man…
Ēdiena daudz, bet viss ļoti, ļoti pieticīgi
Galds tiešām lūza no ēdienu skaita, bet tie visi bija visai pieticīgi. No lētām sastāvdaļām, galda pamats vienmēr – dārzeņi dažādos veidos, sālījumi no pagraba. Kas standarta veidā bija uz mūsu Jaungada galda:
-karalis vienmēr bija rasols – mēs to vienmēr saucām tā, nevis par “Olivjē”;
-krabju nūjiņu salāti – vairāk rīsu, apjomam;
-siļķe kažokā – siļķes tajā bija maz, ekonomija – lai varētu arī uz galda uzkodām zivi atsevišķi pasniegt;
-aknu torte – mana bērnības garša, un arī tagad to ļoti mīlu;
-maizītes ar šprotēm – arī bērnības garša. Mamma apcepa maizi, ierīvēja ar ķiploku, lika virsū gurķīti, šproti un dilles zariņu. Zivtiņu grieza gareniski uz pusēm – lai sanāktu vairāk maizīšu;
-biešu salāti ar ķiplokiem – nezinu kāpēc, bērnībā tos nevarēju ciest;
-redīsu un burkānu salāti ar ķiplokiem;
-siļķe ar sīpoliņiem;
-desas plate;
-sālījumi;
-aukstā gaļa. Daudz aukstās gaļas 😃.
Plus mamma cepa mājas torti un gatavoja silto. Siltajā parasti bija sautēti kartupeļi ar vistu.
Nekad mums uz galda nebija nekādu eksotisku dārgumu. Tieši otrādi, viss ēdiens maksimāli vienkāršs un lēts. Visas salātu maizītes tika gatavotas tā, lai dārgākās sastāvdaļas būtu maz, bet lētās – daudz. Galvenais bija apjoms. Pieticīgi, bet tie tik un tā bija svētki.
Tik bagātīgs galds mums bija tikai Jaunajā gadā. Nu, bet man kā bērnam visvairāk patika saldumu pārpilnība! Tika taču dotas saldumu tūtas! Bet kā mamma to visu izturēja, es nesaprotu… Bet droši vien tajos gados daudzas sievietes tā rāvās pa virtuvēm svētkos.
Atceros, ka pagaršoju sarkanos ikrus! Tas arī bija 90. gados, bet ne mājās, bet pie tēta. Tētis ar savu ģimeni arī dzīvoja pieticīgi, bet nedaudz labāk. Atceros, kā vienā no gadiem tētis nopirka brīnumu lietu – bundžiņu sarkano ikru. Atceros, ka ēdām tos ļoti, ļoti taupīgi – likām uz maizītes pavisam, pavisam plānā kārtiņā. Pat ne tā kā foto, vēl plānāk:
Tas bija vienkārši šiks! Man kā bērnam, par brīnumu, ikri garšoja. Maniem bērniem tagad tie vispār nav vajadzīgi. Tagad, kad pati esmu pieaugusi, es saprotu, ka tie svētki nebija par ēdienu vai dārgām delikatesēm. Tie bija par mammas mīlestību, ko viņa burtiski iecepa katrā pīrāgā un iemaisīja katrā rasola bļodā. Viņa gribēja mums radīt pasaku pat tad, kad apkārt valdīja pelēcība. Un, lai cik grūti viņai gāja tajā virtuvē, bērnu mirdzošās acis laikam bija tā alga, kuras dēļ viņa to darīja gadu no gada.
Mūsdienās mēs pasūtam suši vai aizejam uz restorānu, bet nekas vairs negaršo tā kā tā pirmā šprote uz ķiplok maizītes 31. decembra vakarā. Varbūt tāpēc, ka tie bija svētki, kurus mēs ‘izcīnījām’ rindās un paši savām rokām uzbūrām. Tajā mazajā pusotrniekā ar divdesmit cilvēkiem bija šauri, skaļi un karsti, bet tur bija tāda kopības sajūta, kādu lielveikalu spožajās gaismās vairs neatrast.
Katram no mums ir tā viena īpašā 90. gadu garša. Kādam tie ir ‘Rīta’ vafeles, kādam mājas ‘Skudrupūznis’, bet man – tās plānās ikru maizītes pie tēta. Vai jūsu mājās arī viss balstījās uz mammas vai vecmāmiņas neizsīkstošo enerģiju, vai tomēr darbus dalījāt uz pusēm? Padalieties komentāros ar savām spilgtākajām bērnības atmiņām! Jūs atceraties savas Jaungada svinības 90. gados? Kā tās noritēja?
